Konklāva filma: Atklājiet Vatikāna noslēpumus

Dalos savā pieredzē, skatoties Konklāva filma, trilleris, kas atklāj pāvesta vēlēšanu aizkulises un rosina pārdomas par ticību, tradīcijām un modernitāti katoļu baznīcā.

Kad kino satiekas ar Vatikāna noslēpumiem

Atzīšos, ka man vienmēr ir bijusi gandrīz bērnišķīga zinātkāre par to, kas notiek aiz Vatikāna slēgtajām durvīm.

Tātad, kad es dzirdēju par izlaišanu "Konklāvs", balstoties uz Roberta Harisa bestselleru, es ne mirkli nešaubījos par biļetes rezervēšanu pirmajai pieejamajai sesijai.

Un cik gan pārveidojoša pieredze tā bija!

Sēžot kinoteātra soliņā, gaismām lēnām izdziestot, man nebija ne jausmas, ka nākamās divas stundas liks man apšaubīt ne tikai varas mehānismus katoļu baznīcā, bet arī savus paša priekšstatus par ticību, tradīcijām un reliģisko institūciju lomu mūsdienu pasaulē.

Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka izejat no kinoteātra ar vairāk jautājumiem nekā atbildēm?

Nu, “Konklāvs” man deva tieši to – un, pārsteidzoši, šis nemiers bija viena no vērtīgākajām lietām, ko es paņēmu līdzi.

Priekšnoteikums: daudz vairāk nekā vienkāršas pāvesta vēlēšanas

Tiem, kas nezina, “Konklāvs” stāsta par notikumiem pēc pāvesta pēkšņās nāves.

Kardināls Lorenss (meistarīgi atveidots Ralfs Fainss) tiek iecelts vadīt konklāvu – slepeno jaunā pāvesta ievēlēšanas procesu.

Vienlaikus tiekot galā ar savām šaubām par ticību un sarežģītajām varas cīņām starp kardināliem.

Tas, kas sākotnēji šķiet tradicionāla un svinīga reliģiska procedūra, ātri vien pārvēršas aizraujošā trillerī.

Pilns ar negaidītiem pavērsieniem, kas skatītāju pastāvīgi notur uz krēsla malas.

Katra balsošana Siksta kapelā pastiprina spriedzi, katra saruna gaiteņos slēpj nozīmes slāņus.

Tomēr būtu redukcionistiski raksturot “Konklāvu” tikai kā reliģisku trilleri.

Patiesībā filma izmanto šo unikālo vidi, lai izpētītu tādas universālas tēmas kā ambīcijas, korupcija, atpestīšana un patiesības meklējumi.

Iespaidīgā atmosfēra: kad vide kļūst par tēlu

Viena no pirmajām lietām, kas mani pārsteidza par “Konklāvu”, bija Vatikāna vides rūpīgā rekonstrukcija.

Lai gan acīmredzami filmēšana netika veikta īstajā Vatikānā, filmai izdevās iemūžināt marmora koridoru, grezno kapelu un askētisko telpu nomācošo un majestātisko būtību.

Filmas fotogrāfija ir pelnījusi īpašu pieminēšanu.

Apgaismojums – bieži vien dabisks, kas nāk caur krāsainiem vitrāžām vai vienkāršiem augstiem logiem – rada pastāvīgu gaismas un ēnas spēli, kas kalpo kā vizuāla metafora morālajiem un garīgajiem konfliktiem, kas caurstrāvo stāstījumu.

Turklāt gudra slēgtu telpu izmantošana veicina klaustrofobijas sajūtas pieaugumu.

Konklāvam virzoties uz priekšu un spriedzei pieaugot, koridori šķiet šaurāki, griesti zemāki, sienas ciešāk viena pie otras – tiešs galveno varoņu garīgā stāvokļa atspoguļojums.

Skaņu celiņš ar savām korālajām kompozīcijām un minimālistiskajiem aranžējumiem lieliski papildina svinīguma un noslēpumainības atmosfēru.

Bija brīži, kad es aizturēju elpu, pilnībā iegrimis mūzikas un attēla kombinācijas radītajā spriedzē.

Ralfs Fainss un zvaigžņu pilns aktieru sastāvs: kad mazāk ir vairāk

Runājot par aktierspēli, Ralfs Fainss sniedz atturīgu un spēcīgu sniegumu kardināla Lorensa lomā.

Visvairāk mani iespaidoja viņa spēja sarežģītas iekšējas cīņas paust ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem – skatienu, vilcināšanos runā, smalku stājas maiņu.

Fainsa tēls ir fascinējošs tieši savas cilvēcības dēļ.

Viņš nav ne varonis, ne ļaundaris, bet gan patiesas ticības cilvēks, kurš pastāvīgi atrodas plosītā starp pienākuma apziņu pret Baznīcu un pieaugošo apziņu, ka kaut kas nav kārtībā ar varas struktūrām, kas to uztur.

Otrā plāna aktieru sastāvs, ko veido tāda kalibra aktieri kā Stenlijs Tuči un Džons Litgovs, sniedz tikpat niansētas aktierspēles, radot personību un motivāciju mozaīku, kas atspoguļo daudzveidību un pretrunas pašā katoļu baznīcā.

Kardinālu savstarpējā mijiedarbība – reizēm saspringta, reizēm komiska, vienmēr pilna ar zemtekstu – ir vieni no neaizmirstamākajiem filmas mirkļiem.

Ir viena konkrēta aina, kurā vienkāršas vakariņas pārvēršas par alianšu un sāncensības mīnu lauku, kas lika man saprast, cik lielā mērā “Konklāvs” ir arī aizraujošs cilvēka dabas pētījums.

Pagrieziens, kas apšauba dogmas

Brīdinājums: šajā sadaļā ir spoileri!

Es nevaru runāt par “Konklāvu”, nepieminot tā pēdējo pavērsienu — brīdi, kas izraisīja dzirdamas elpas vilcienus kinoteātrī, kur to skatījos.

Kardināla Beniteza (lomā Serdžio Kastelitto) patiesās identitātes atklāšana ir viens no tiem kinematogrāfiskajiem mirkļiem, kas no jauna definē visu, ko esam redzējuši iepriekš.

Kad atklājam, ka par jauno pāvestu ievēlētā Beniteza patiesībā ir sieviete, kas gadu desmitiem dzīvojusi vīrieša maskā, filma pārvēršas par reliģisku trilleri un kļūst par spēcīgu pārdomu par dzimumu, identitāti un reliģisko tradīciju pamatiem.

Šis pavērsiens nav tikai šokējošs pats par sevi – tas liek mums pārskatīt visu iepriekšējo stāstījumu jaunā gaismā.

Katrs dialogs, katrs skatiens, katrs lēmums iegūst jaunus nozīmes slāņus. Un vēl svarīgāk, tas liek mums aizdomāties, cik daudzas citas iedibinātas “patiesības” varētu tikt līdzīgi apstrīdētas.

Tieši šajā brīdī es sapratu “Konklāva” patieso spēku: tā spēju izmantot izdomātu stāstu, lai liktu mums izvērtēt ļoti konkrētas realitātes par institūcijām, tradīcijām un pretestību pārmaiņām.

Pārdomas, kas paliek: ticība, institūcija un modernitāte

Dažas dienas pēc filmas noskatīšanās es sapratu, ka “Konklāvs” manī bija iesējis pārdomu sēklas, kas turpināja dīgt.

Kā cilvēkam, kuru interesē gan kino, gan garīgi jautājumi, es uzskatu, ka filma ir rets līdzsvars starp kvalitatīvu izklaidi un tematisku dziļumu.

Viens no visvairāk pārdomas rosinošajiem jautājumiem, ko filma izvirza, ir spriedze starp personīgo ticību un reliģiskajām institūcijām.

Visā stāstījuma gaitā kardinālam Lorensam ir jāsamierina sava patiesā uzticība ar cilvēcisko trūkumu atzīšanu, kas caurstrāvo organizāciju, kurai viņš ir veltījis savu dzīvi.

Šī dihotomija man šķiet ārkārtīgi aktuāla mūsdienās, kad daudzi cilvēki sevi raksturo kā “garīgus, bet ne reliģiozus” – atšķirība, kas precīzi atspoguļo šo konfliktu starp personīgajiem transcendentā meklējumiem un neuzticēšanos institucionalizētām struktūrām.

Vēl viena tēma, ko filma pievēršas ar ievērojamu smalkumu, ir tradīciju loma.

“Konklāvs” aicina mūs pārdomāt, ka tradīcijas ir svarīgas un piešķir reliģiskajām praksēm nepārtrauktību un nozīmi, taču tās var kļūt arī par šķēršļiem pielāgošanās procesam, kas nepieciešams institūciju izdzīvošanai un atbilstībai mūsdienu pasaulē.

Kā skatītājs es svārstījos starp apbrīnu par filmā attēloto gadsimtiem seno rituālu skaistumu un atziņu, ka dažas no šīm tradīcijām, iespējams, vairs neatbilst mūsdienu pasaules problēmām un vajadzībām.

Kad kino izraisa nepieciešamas sarunas

Manuprāt, viena no “Konklāva” lielākajām īpašībām ir tā spēja rosināt diskusijas.

Es izgāju no kinoteātra un nekavējoties piezvanīju draugam, kurš arī bija redzējis filmu – mūsu saruna ilga stundām ilgi, aptverot visu, sākot no ražošanas tehniskajiem aspektiem līdz dziļiem teoloģiskiem jautājumiem.

Manuprāt, šī ir patiesi ietekmīgas filmas pazīme: tāda, kas nebeidzas līdz ar titru beigām, bet turpina rezonēt mūsu prātos un sirdīs, rosinot dialogu un pārdomas.

Ekstrēmas polarizācijas laikos, kad sarunas par reliģiju bieži vien pārvēršas neproduktīvās antagonismos, “Konklāvs” piedāvā kopīgu pamatu niansētām diskusijām.

Filma tieši neieņem kādu pusi vai nenosoda Baznīcu kā institūciju – tā vienkārši rāda sarežģītus tēlus ar tikumiem un trūkumiem, kas orientējas morāli divdomīgās situācijās.

Šī nobriedusī pieeja ļauj skatītājiem ar dažādu reliģisko un filozofisko izcelsmi atrast identifikācijas punktus stāstījumā, veicinot sarunas, kuras citādi varētu būt grūti uzsākt.

Tehniskie aspekti, kas bagātina pieredzi

Kino mīļotājiem, kuri pievērš lielāku uzmanību tehniskajiem aspektiem, “Konklāvs” piedāvā īstu kino stundu.

Edvarda Bergera (tā paša režisora, kurš arī radīja atzīto filmu “Rietumu frontē viss mierīgi”) režija demonstrē meistarību naratīva ritma kontrolēšanā.

Filmā precīzi mijas klusas pašpārdomās brīži ar intensīvas verbālas apmaiņas ainām, radot ritmu, kas atspoguļo pašu konklāva procesu – vientulīgas pārdomu periodus, kas mijas ar karstām debatēm.

Īpaši jāpiemin montāža, īpaši balsošanas ainās.

Straujais pārvēršanās starp kardinālu sejām, katrai atklājot dažādas pakāpes pārsteigumu, vilšanos vai apmierinātību ar katru balsojuma paziņojumu, rada vizuālu mikrokosmosu par sarežģīto varas dinamiku.

Arī skaņas dizains būtiski ietekmē pieredzi.

Klusums tiek izmantots kā naratīva elements – brīži bez dialoga vai mūzikas ir tikpat daiļrunīgi kā skaļi teiktie vārdi.

Soļu atbalss tukšajos koridoros, kardinālu tērpu čaukstoņa, lietus šalkas pret vitrāžām – katrs skaņas elements bija rūpīgi izplānots, lai pastiprinātu filmas apcerīgo atmosfēru.

Salīdzinājumi ar citiem darbiem par Vatikānu

“Konklāvs” izceļas to filmu panorāmā, kas pievēršas Vatikānam un tā noslēpumiem.

Atšķirībā no tādiem darbiem kā “Eņģeļi un dēmoni” (2009), kurā izmantota sensacionālāka pieeja, vai “Divi pāvesti” (2019), kas koncentrējas uz pāvestu Benedikta XVI un Franciska attiecībām, “Konklāvs” savu atšķirību atrod varas un ietekmes iekšējo mehānismu detalizētā izpētē.

Skatoties, man ik pa laikam ienāca prātā Paolo Sorentino seriāls “Jaunais pāvests”, kurā arī tiek pētītas Svētā Krēsla pretrunas un sarežģītība.

Tomēr “Konklāvam” ir atturīgāks un reālistiskāks tonis, mazāk stilizēts un provokatīvs nekā Sorentino darbam.

Tomēr šī nopietnākā pieeja nenozīmē, ka filma ir mazāk ietekmīga.

Gluži pretēji – “Konklāvam” piemīt kluss spēks, kas izriet tieši no tā atteikšanās ķerties pie dramatiskiem vai stilistiskiem pārspīlējumiem.

Kam es ieteiktu “Konklāvu”?

Pēc tam, kad dalījos savā pieredzē ar filmu “Konklāvs”, daudzi draugi man jautāja, vai viņiem vajadzētu noskatīties šo filmu.

Mana atbilde ir bijusi konsekventa: šī filma nav domāta ikvienam, bet tā noteikti ir filma, kas ir pelnījusi, lai to redzētu daudzi.

Es ieteiktu “Konklāvu”, īpaši tiem, kam:

• Lēna tempa, spriedzes pilna psiholoģisko trilleru cienītājiem
• Cilvēki, kurus interesē varas dinamika tradicionālajās institūcijās
• Skatītāji, kas novērtē smalkas, niansētas izrādes
• Tiem, kas meklē pārdomas rosinošas filmas par ticību, tradīcijām un pārmaiņām
• Kino cienītājiem, kuri novērtē nevainojamu tehnisko producēšanu un rūpīgu režiju

No otras puses, tā var nebūt labākā izvēle tiem, kas:

• Dod priekšroku ātras darbības filmām ar daudz darbības
• Meklējat vieglu un nepiespiestu izklaidi
• Jūties neērti, uzdodot jautājumus par reliģiskajām institūcijām

Kultūras ietekme un radītās diskusijas

Kopš iznākšanas “Conclave” ir izraisījis intensīvas debates gan reliģiskajās, gan laicīgās aprindās.

Daži katoļu līderi kritizēja filmu par baznīcas iekšējās dinamikas attēlojumu, savukārt citi slavēja tās drosmi risināt delikātus jautājumus bez sensacionalisma.

Kino kritiķi galvenokārt ir izcēluši iestudējuma tehnisko izcilību un neaizmirstamās aktierspēles.

Kinofestivālos “Konklāvs” ir saņēmis īpašu atzinību par savu līdzsvaroto scenāriju, kam izdodas būt provokatīvam, neielaižoties nepamatotā necieņā.

Sociālajos tīklos pamanīju asas diskusijas par filmas beigām, un viedokļi par to, vai noslēguma pavērsiens stiprina vai vājina filmas kopējo vēstījumu, krasi dalījās.

Šis sadalījums, manuprāt, liecina par filmas efektivitāti jutīgu punktu aizskaršanā un patiesu pārdomu rosināšanā.

Filma, kas paliek

Nedēļas pēc filmas “Konklāva” noskatīšanās es saprotu, ka ainas, dialogi un attēli no filmas man atkal un atkal ienāk prātā negaidītos brīžos.

Šī neatlaidība, manuprāt, ir patiesais kinematogrāfiskā darba ietekmes pārbaudījums.

Filma lika man pārdomāt savas attiecības ar tradīcijām un institūcijām, kā arī atgādināja par mākslas spēku rosināt svarīgus jautājumus, nesniedzot vienkāršotas atbildes.

Arvien polarizētākā pasaulē, kur sarežģītība bieži tiek upurēta ērtas pārliecības vārdā, “Konklāvs” izceļas kā aicinājums uz niansēm un pārdomām.

Ja jūs nolemjat noskatīties šo ievērojamo filmu, iesaku to darīt ar atvērtu prātu un ļauties tās provokācijām.

Un tad uzaicini kādu uz sarunu par noskatīto – garantēju, ka tēmu netrūks.

Vai esi skatījies "Konklāvu"? Kāds bija jūsu iespaids par filmu un jo īpaši par pārsteidzošo noslēgumu?

Dalieties savā pieredzē komentāros – ceru turpināt šo sarunu!